Philosophical Theology and the Linguistic Turn
Philosophical Theology and the Linguistic Turn

Summary/Abstract: Lasītāja uzmanībai piedāvāts otrais raksts no Jāņa Vēja rakstu cikla par filozofiskās teoloģijas vēsturi. Šoreiz autors pievērsies to lingvistiskās pieejas elementu analīzei, kas izmantoti filozofiskās teoloģijas argumentācijā 20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados un kas, akcentējot valodas lomu kristietības reliģisko ticējumu izpaušanā un formulēšanā, veidoja pamatus jaunai apoloģiskai stratēģijai. Rakstā termins „lingvistiskais pavērsiens” lietots salīdzinoši šaurā nozīmē, proti, tas apraksta konkrētu posmu analītiskās domas attīstībā, tā saukto ikdienas valodas filozofiju, kas aizsākas Ludviga Vitgenšteina „Filozofisko pētījumu” laikā, izaug no Džordža Edvarda Mūra veselā saprāta filozofijas, ko veido “Līdzības par neredzamo dārznieku” autors Džons Visdoms un ko tālāk attīsta – dažādās versijā153 – Džons Langšovs Ostins, Gilberts Rails, Vilfreds Selars, Džefrijs Džeimss Varnoks un citi. Uzsverot, ka filozofiskajā teoloģijā lingvistiskais pavērsiens skāris galvenokārt protestantisko (kalvinistisko) tradīciju, un analizējot Rodžera Heizeltona, Džona Beilija un vairāku citu filozofiskās teoloģijas pārstāvju uzskatus, Jānis Vējš secina, ka šis pavērsiens filozofijas un teoloģijas kopīgajā dialogā nav atrisinājis nedz teoloģijas, nedz – vēl jo vairāk – filozofijas „mūžīgos gnozeoloģiskos jautājumus”, tomēr tas pavēris ceļu, iespējams, kam daudz svarīgākam – akadēmiskajam un publiskajam diskursam par reliģiskās ticības intelektuālo nozīmību.

• Details
• Contents